pirmdiena, 2013. gada 12. augusts

Kā mums veicās velonovietnes ierīkošanas otrajā kārtā

Sorosa fonda – Latvija (SFL) iniciatīvas „Pārmaiņu iespēja skolām” virziens/projekta kompetente „Pilsoniskās līdzdalības veicināšana un prasmju attīstīšana”
Projekts „24:0”; projekta Nr. 2013-GN72-28

Ceturtdiena, 25.jūlijs

Lietus mātei padebešos, šķiet, ne tikai spainis, bet vesels toveris ūdens izgāzies, jo nu jau kuro dienu līst un līst... Ko sola sinoptiķi? Prognoze optimistiska -  nākamā nedēļa būs silta un saulaina. Tad mums, jaunsilaviešiem, jāmobilizējas velonovietnes izveides 2.kārtai – vajag mērīt, vajag rakt, vajag vest, vajag cementēt! 
Lai visus „vajag” tuvinātu īstenības izteiksmei un realizētu formā „ir”, aicinu palīgā Turku pagasta saimnieku Robertu Rubenu. Nu varam būt pārliecināti, ka būs gan meistari, gan cements, gan grants, gan instrumenti. 

Pirmdiena, 29.jūlijs

Nu tik vaļā ies! Jau 8.30 skolas pagalmā iebrauc pagasta mašīna ar pilnu piekabi – tajā cements, grants un darbarīki: vannīte, ķelle, līmeņrādis, lāpstas, lauznis, mietiņi, metramērs, šņore, vienvārdsakot, viss nepieciešamais tik atbildīgam darbam. No mašīnas bez Roberta izkāpj divi cementēšanas lielmeistari – Aivars un Alberts, abi kādreizējie mūsu absolventi, abi ar pieredzi un prasmīgām rokām, abi vietējas kopienas cilvēki. 
Varam cementēt? Nekā nebija! Vispirms vajadzīgs velonovietnes pamatu plāns, lai vēlreiz visu apskatītu un tad precīzi samērītu attālumus - no malām, starp statīviem, tad mērījumus fiksētu – vietām jāsprauž mietiņi un jānovelk šņore, vietām pietiek ar izraktu bedrīti. Bet kas tad tas??? Pamatu galā lāpsta atduras pret kaut ko cietu – vienā vietā, otrā, trešajā... Bedrīti nevar izurbināt, kur nu vēl dziļāku bedri izrakt velostatīva kājām! Diemžēl, tā nav pat apslēpto bagātību lāde, jo var redzēt nevis metāla vāku, bet gan nelīdzenu, gaišpelēku un cietu masu. Kas tas ir? Vīrieši izsaka pieņēmumu, ka tā varētu būt vecā siltumtrases šahta... Ko nu? Vai tiešām jūnija talkā paveiktais darbs velonovietnes pamatu sagatavošanā bijis veltīgs? Vai tiešām jāmeklē cita vieta? Visi esam apjukuši. Steidzīgi vajadzīga kāda gudra galva, tāpēc zvanām skolas direktorei Janīnai Usārei. Izstāstām situāciju, sastresojam arī viņu - viņa tūlīt pat gatava ierasties Jaunsilavās, lai uz vietas izvērtētu situāciju.
 Gaidām. Bet cik nu karstā saulē bezdarbībā nosēdēsi – Aivars ņem rokā lauzni un mēģina kalt, pa gabaliņam cietās masas viņam izdodas nokalt, bet nu ļoti lēnām un ar lielu piepūli. Tomēr cerība ir – darboties var. Kad ierodas direktore, esam jau sakarīgāki. Viņa uzreiz visus nomierina, apgalvojot, ka siltumtrase te nekad nav bijusi, un izskaidro radušos problēmu pavisam vienkārši – acīmredzot, savulaik celtnieki pēc celiņu betonēšanas atlikušo javu sagāzuši turpat blakus celiņam zemē, un ar laiku tas viss apaudzis ar zāli. Varam pasmaidīt par sevi, bet galvenais - jauna vieta velonovietnei nebūs jāmeklē! „Liela brēka, maza vilna” – tas šoreiz par mums.
Nu vīri droši ķeras pie darba – Aivars ar lauzni kaļ un drupina veco betonu, Alberts ar lāpstu un rokām ņem atlūzas ārā no bedres. Roberts, ar profesionāļa aci novērtējis situāciju, atved perforatoru, lai atvieglotu cīņu un paātrinātu procesu. Mūsu klātbūtne vairs nav vajadzīga, jo viss notiek. Vīri labi zina, kas un kā jādara, un mēs, sievietes, ievērojam sentēvu gudrību - ”Gribi palīdzēt, netraucē!” 

Otrdiena, 30.jūlijs

Šis rīts sākas bez neviena mākonīša un bez nevienas problēmas. Visiem prieks par vakardienas pirmajiem 3 iecementētajiem velostatīviem – tie braši turas un lepni mirdzina saulē savu graciozo sānu izliekumu un sudraboto krāsojumu. Šodien Albertu nomainījis Ainārs, arī Turku pagasta iedzīvotājs, un viņam tāpat ir skaidrs, kas jādara.   Kad pulksten 11 cienāju strādniekus ar kafiju un picu, vēl divi velostatīvi stabili iecementēti - šodien esot nesalīdzināmi vieglāk, jo jārok bedres zemē, nevis jāurbina betonā. Strādnieki painteresējas, kas liks bruģi, parāda, kā pacentušies atvieglot viņa darbu, atstājot pietiekamu vietu smilšu kārtai un bruģim, lai bruģa licējam nevajadzētu lieki neko rakt. Tāpat vīri izsaka savus priekšlikumus, kā novadīt no velostāvvietas lietusūdeņus, apspriežam par polikarbonāta jumtu virs novietnes, par kuru visi tā sapņo, bet kura izmaksas ir ļoti augstas... Šodien darbs būs izdarīts – sola vīri. Saudzējiet sevi, jo saule spīd tieši virsū un ēnas nekādas. Par to esot padomāts – vīri rāda cepures un dzeramā ūdens krājumus. Lai veicas!
Kad plkst.14.00 Roberts aizved no skolas ar piekabi visus darbarīkus, atlikušos materiālus un vecā cementa gabalus, saprotu, ka velonovietnes ierīkošanas 2.kārtas darbi – 10 velostatīvu iecementēšana – veiksmīgi ir noslēgusies.
 Paldies visiem! Uz tikšanos velonovietnes ierīkošanas trešajā etapā – bruģēšanā 17.augustā plkst. 9:00!
Darbs paveikts - varam doties pusdienās!

Velonovietnes projekta otrā etapa organizētāja 
Marija Broņka